Latviešu folklorā putni nekad nav bijuši tikai parasti dabas iemītnieki, bet gan būtiski tēli, kas cauvij katru dzīves posmu. Mūsu senči ticēja, ka putni pārzina pasaules kārtību un spēj sazināties ar spēkiem, kas cilvēkam nav aizsniedzami.
Dainās un pasakās putns bieži parādās kā gudrs padomdevējs vai uzticams ceļabiedrs svarīgos brīžos. Pārsteidzoši vienkārši ir saskatīt šo cieņu pret lidoņiem pat mūsdienu ikdienā, kad, dzirdot pirmo cīruli vai ieraugot stārķi, pārņem īpaša, pacilājoša sajūta. Šī saikne ar putnu pasauli ir dziļi ieaugusi mūsu apziņā un turpina dzīvot ticējumos un ieradumos.
Putni kā pavasara un jaunas dzīvības saucēji
Pavasara iestāšanās latviešu sētā vēsturiski nebija iedomājama bez putnu atgriešanās vērošanas. Cīrulis un bezdelīga dainās tiek godāti kā gaismas un siltuma nesēji, kuriem uzticēts “atslēgt” zemi pēc garās ziemas. Cilvēki ticēja, ka putnu dziesmas modina dabu un piesaista auglību gan laukiem, gan mājas kustoņiem. Lielisks rezultāts padevās tam saimniekam, kurš pirmo gājputnu ieraudzīja tieši lidojumā – tas solīja darbīgu un veiksmīgu gadu. Šī neaprakstāmā prieka sajūta par pirmo dziesmu bija kā apstiprinājums, ka dzīvība turpinās un grūtākais laiks ir aiz muguras.
Baltā stārķa īpašā vieta mājas svētībā
Stārķis, ko tautā mīļi sauc par svēteli, latviešu sētā vienmēr ir bijis īpaši gaidīts viesis. Tika uzskatīts, ka māja, uz kuras jumta vai tuvumā stārķis uzvijis ligzdu, atrodas zem augstākas aizsardzības. Svētelis nesa saticību ģimenē, sargāja no ugunsgrēkiem un citām nelaimēm, tāpēc ligzdas vietas sagatavošana bija goda lieta. Pārsteidzoši vienkārši bija ticēt, ka šis lielais, mierīgais putns sargā bērnu miegu un gādā par mājas labklājību. Pat mūsdienās, ieraugot stārķu ligzdu pie mājām, rodas sajūta, ka tajā vietā valda miers un kārtība.
Putni kā dvēseļu valodas zinātāji
Mūsu folklorā pastāv ļoti sena un aizkustinoša izpratne par putniem kā viņsaules vēstnešiem vai dvēseļu iemiesojumiem. Dzeguze, piemēram, tiek uzskatīta par likteņa lēmēju, kuras kūkošana varēja pavēstīt gan par gaidāmām kāzām, gan mūža garumu. Cilvēki pret šiem vēstījumiem izturējās ar lielu pietāti, nekad nedzenot putnus prom no kapiem vai mājām. Putna parādīšanās svarīgos brīžos tika uztverta kā mirušo tuvinieku sveiciens vai brīdinājums, kas palīdzēja sagatavoties gaidāmajam. Šī ticība palīdzēja saglabāt saikni ar senčiem un deva mierinājumu, ka nekas šajā pasaulē nepazūd bez pēdām.
Lakstīgala un gaiļa modrība sētas ikdienā
Kamēr lakstīgala dainās ir dziesmu un mīlestības simbols, kas iedvesmo puišus un meitas, gailim sētā bija daudz praktiskāka un maģiskāka loma. Gailis tika uzskatīts par gaismas sargu, kura rīta dziesma aizbaida tumsas spēkus un ļaunumu. Viņa uzraudzītais pagalms bija drošs, un gaiļa klātbūtne solīja modrību un aizsardzību visai saimei. Kopā ar lakstīgalas maigo vīterošanu naktīs un gaiļa brašo saucienu rītausmā veidojās saskaņots dabas ritms, kurā katram putnam bija sava nozīmīga vieta. Šāda izpratne par putnu kā sargu un iedvesmotāju palīdzēja cilvēkiem justies drošāk un dzīvot ciešākā saskaņā ar apkārtējo vidi.
